Ir ļaudis, kas lauž kāju, pirms lēkuši pār grāvi, kas noslīkst, pirms gājuši ūdenī. Nebaidies!… /Rainis/

Bailes ir viena no intensīvākajām un arī dabiskākajām pamata emocijām, kas spēcīgi ietekmē mūsu prātu un ķermeni. Primāri bailēm ir aizsargfunkcija, kas ir vajadzīga pašaizsardzības nolūkos, situācijās, kad ir reāls vai šķietams apdraudējums. Nereti baiļu un to radīto fizisko sajūtu raksturošanai tiek izmantots apzīmējums – trauksme. Bailes atšķiras no trauksmes ar to, ka pirmā tiek uzskatīta par piemērotu īstermiņa atbildes reakciju uz pašreizēju, skaidri identificējamu apdraudējumu, savukārt otrā ir vairāk ilgtermiņa reakcija, kas vērsta uz domām par draudiem, iespējamām briesmām vai nepatīkamiem stimuliem nākotnē. Tomēr neatkarīgi no to precīzās nozīmes atšķirības, sarunvalodā abi apzīmējumi bieži tiek lietoti kā sinonīmi (American Psychological Association, [APA Dictionary.org], 2020).

Neatkarīgi no tā kā tiek definētas bailes, tās izpaužas kā fizioloģisku izmaiņu kopums mūsu ķermenī, ietverot tādas izpausmes kā paātrinātu sirdsdarbību, muskuļu sasprindzinājumu un vispārēju organisma mobilizāciju, lai pielāgotos tādai darbībai, kas palīdzētu pārvarēt šo bīstamo situāciju (Feinstein et al., 2011). Kad mēs piedzīvojam bailes, mūsu smadzenes atkarībā no iepriekšējās pieredzes un apdraudējuma veida, ātri pieņem lēmumus par turpmāko rīcību. Šo reakciju var raksturot trīs kategorijās: cīņa, bēgšana un sastingšana (fight – flight – freeze) 

• Cīņa – “dusmas ir maskētas bailes”. Kad mūsu smadzenes uztver briesmas, tās var mēģināt cīnīties ar draudiem. Šī reakcija izpaudīsies kā fiziska vai verbāla nesaskaņa, sadursme, un to pavada intensīva dusmu sajūta un agresija, caur kuru mēs cenšamies novērst briesmas, uzvarot tās. Ja briesmas ir reālas un tās var pārvarēt ar fizisku spēku un reālu darbību, tas var būt efektīvs instruments, lai saglabātu mūsu drošību (..izdzīt nevēlamu ciemiņu no sava īpašuma; izraut no rokām savu spainīti spēļu biedram smilšu kastē; aizstāvēt savu draugu pret fizisku uzbrukumu..) Tomēr šī reakcija prasa fizisku izturību, spēku, mērķtiecību un piepūli, kas patērē ļoti daudz fizisko un emocionālo resursu, ne vienmēr sniedzot ieguvumu ilgtermiņā. 
• Bēgšana. Situācijā, ja mūsu smadzenes nejūt, ka tās var veiksmīgi cīnīties ar briesmām, tās var nolemt “laisties lapās”, izraisot bēgšanas reakciju. Būtībā šī reakcija ietver mēģinājumu pēc iespējas ātrāk tikt prom no bīstamās situācijas (..izskriet no degošas mājas; aizbēgt no kaimiņu dusmīgā suņa…) Ja briesmas ir tādas, ko var pārvarēt aizbēgot, tad šī reakcija var būt efektīvs risinājums.
• Sastingšana. Vēl viena reakcija uz bailēm ir sastingt vai mēģināt būt ļoti mierīgam un klusam, līdz briesmas pāriet. Evolūcijas teorijas liecina, ka sastingšanas reakcija varētu būt smadzeņu mēģinājums “izlikties par beigtu” tādējādi izvairoties no tā, ka “plēsējs – uzbrucējs” var mani atklāt un uzbrukt. Šī baiļu reakcija izslēdz ķermeņa spēju kustēties, liekot cilvēkam burtiski justies sastingušam vai iestrēgušam saglabājot šādu stāvokli līdz bailes pāriet (Lojowska et al., 2018).

Tā kā cīņas, bēgšanas un sastingšanas reakcijas izvēle smadzeņu darbības rezultātā  notiek ātri, mēs parasti apzināti neizlemjam, kura reakcija ir visefektīvākā vai piemērotākā izvēle konkrētajā situācijā. Šie procesi notiek automātiski, jo, kad mums draud briesmas, bieži vien nav laika sēdēt un izsvērt savas iespējas. Mūsu smadzenes vienkārši dara visu iespējamo, lai mūs pasargātu konkrētajā brīdī. 

Ikdienas situācijās, kad reālas briesmas nedraud, ir jāatceras un jāapzinās, kuru no baiļu pārvarēšanas mehānismiem mēs varam izmantot par labu sev un esošajai situācijai. Emociju apzināšanās var palīdzēt mums pamanīt, kāda ir mūsu ierastā reakcija uz bailēm dažādās situācijās. Piemēram, cilvēks var agresīvi aizskart  vai apvainot savu dzīvesbiedru sarunas laikā, jo viņa organisms mobilizējies cīņas reakcijā, domājot par kādu gaidāmu satraucošu, nepatīkamu situāciju darbā. Kāds cits var piedzīvot spēcīgu sastingšanas reakciju saistībā ar gaidāmo uzstāšanos, kas var būtiski ietekmēt viņa spēju prezentēt savu darbu publikai. Kad pamanām un apzināmies savu uzvedību, mēs varam mēģināt izdarīt citu, iespējams situācijai atbilstošāku, izvēli.

Praktiski vingrinājumi baiļu mehānisma izprašanai caur kustību terapijas perspektīvu: 

Izmantojot ķermeņa apzinātības principus un iemiesojot augstāk minētās baiļu reakcijas kustībās, ir iespējams “uz savas ādas pieredzēt” un sajust, kas notiek ar manu ķermeni pielietojot katru no šīm reakcijām:

• Cīņa – iemiesot kustību pārī, abiem rokās turot stingru koka nūju (slotas kātu) un mēģināt pāris minūtes paspēkoties ar savu pārinieku. Ķermeniski sajust kāds spēkus un piepūle ir jāpielieto, lai kādu izgrūstu no vietas un noturētos pretī. Pievērst uzmanību tam, kādas izmaiņas notiek ķermenī – kur ir sasprindzinājums, cik ilgu vai īsu laiku ir iespējams būt šādā “cīņas kustībā”? Cik ātri es nogurstu? Pret ko es cīnos? 
• Bēgšana – iemiesot kustību telpā vai brīvā dabā, skrienot maksimāli ātrā tempā. Pievērst uzmanību tam, cik ilgi es spēju skriet ar maksimālo ātrumu? Kādas sajūtas ir manā ķermenī ilgāku laiku skrienot ātrā tempā? Cik ātri es nogurstu? Vai mani kāds ķer? No kā es bēgu? Vai man izdodas aizbēgt?
• Sastingšana – iemiesot statisku, nekustīgu pozu stāvus, sēdus vai guļus. Pievērst uzmanību savam ķermenim, uzdodot jautājumus – kā ir būt nekustīgam, sastingušam, nemainīgā pozīcijā, “bailes mani ir paralizējušas” stāvoklī. Esot šajā pozīcijā ilgāk pamanīt, ka kustība ir iestrēgusi. Ko es jūtu esot sastingumā? No kā es baidos? No kā es slēpjos? Cik ilgi es varēšu palikt šādā stāvoklī? 

Kā izkļūt no sastinguma? Uzliekot rokas uz krūtīm un vēdera, mēģināt sajust elpas kustību ķermenī, pamanīt kā ieelpā un izelpā veidojas kustības krūškurvī. Izmantot elpas kustību kā atbalstu, lai pakāpeniski iekustinātu visu ķermeni un atgrieztu sevi kustībā un virzībā telpā.

Pēc šo mehānismu izpētes būtu jāuzdod sev jautājums – kurš ir efektīvākais veids, lai atrisinātu situāciju, kura man rada bailes vai trauksmi? Ir vērts pārdomāt, kā es savā ikdienā varu līdzsvarot un/vai apvienot visas šīs baiļu pārvarēšanas taktikas. 

Veids, kādā mēs kustamies ietekmē to, ko mēs domājam un jūtam, un otrādi – tas ko mēs domājam un jūtam ietekmē mūsu kustības (Siegel, 2009). Šie ķermeņa apzinātības vingrinājumi var palīdzēt izprast iepriekš aprakstītās baiļu pārvarēšanas mehānismus, dodot iespēju katram pamanīt un izpētīt ķermenisko reakciju uz baiļu pieredzi. Tāpat ne mazāk svarīgi ir apzināti “paskatīties savām bailēm acīs”. Viens no veidiem, kā to izdarīt – nosaucot, kas ir tās lietas, notikumi, cilvēki vai situācijas, kas mums liek izjust bailes un trauksmi. Iespēja izpētīt savas bailes mierīgā situācijā, veicinās mūsu apzinātību par dažādām ķermeņa fiziskajām un emocionālajām sajūtām brīžos, kad reāli piedzīvojam bailes. 

Lai šī izpratne palīdz mums apzināties un regulēt savas emocijas atbilstošā un veselīgā veidā.

Literatūras saraksts:
Feinstein, J. S., Adolphs, R., Damasio, A., & Tranel, D. (2011). The Human Amygdala and the Induction and Experience of Fear. CURR BIOL, 21(1), 34-38. https://doi.org/10.1016/j.cub.2010.11.042 
Lojowska, M., Ling, S., Roelofs, K., & Hermans, E. J. (2018). Visuocortical changes during a freezing-like state in humans. NeuroImage, 179, 313-325. https://doi.org/https://doi.org/10.1016/j.neuroimage.2018.06.013 
Siegel, D. J. (2009). Mindful Awareness, Mindsight, and Neural Integration. The Humanistic psychologist, 37(2), 137-158. https://doi.org/10.1080/08873260902892220